iekrājies

krietnu laiciņu nekas nav ticis rakstīts un nav jau gluži tā, ka nebūtu par ko, vai nebūtu brīvu brīžu. vienkārši manā dzīvē ir ienācis laika zaglis, visbrīnišķīgākais, kāds vien varētu būt un pie tam, līdzi vēl paķēris dikti daudz jauku un feinu izmaiņu. nav ko tur liegties, esmu traki samīlējusies kādā jauneklī, kurš mani nebeidz lutināt un ar savu klātbūtni - uzlabot manu dzīvi. ceru, ka viņam spēju dot kaut uz pusi tik daudz jaukumu, kā viņš man, bet tas jau būtu pavisam cits stāsts.. :)

nu gan pie lietas, kas mani pamudināja šodien notraust putekļus no dashborda.

nav ko liegties, sievietes pucējas 2 iemeslu dēļ - vīrieši vai citas sievietes, lai attiecīgi viena vai otra žūrijas grupa novērtētu mūs skaistas esam. bet kur tad tas skaistums rodas, jo dižās Coco Chanel vārdiem - elegance rodas mirklī, kad iekšējais skaistums ir līdzsvarā ar ārējo.

cik bieži ir redzēts, kā pelēkās meitenītes uzzied, kad viņu dzīvē ienāk īpašais vīrietis. kāpēc? tāpēc, ka mirklī, kad kāds tevi uzsakta par skaistu, notiek kāda ķīmiska reakcija (varbūt īssavienojums?), kas nav gluži vārdiem izskaidrojams.  tajā mirklī, kad kāds atzīst tavu skaistumu - tas kā nogatavojies auglis atpsrāgst vaļā un tev vairs nav citu variantu, kā vien noticēt un to manifestēt.
un kad tas notiek, tad šis skaistums ir krietni vien dziļāks. tas vairs nav tikai "uzkrāsoju lūpas un salokoju matus", tas skaistums nāk no iekšām.

jā, šeit es varētu arī turpināt savus novērojumus par to, kā daudzas meitenes pārtop par pārliecinātām sievietēm-uzņēmējām, skaistām mājsaimniecēm ar radošiem hobijiem un visādi citādi neatvairāmām būtnēm, paliekot stāvoklī un audzinot bērnus mājās, bet par to vēlāk.

nobeigumā gribētos vien pateikt - dāmas, mīlam sevi! esam skaistas un attīstām savus talantus jau šodien. neatliksim dzīvi, līdz satiksim Mr.Lielisko vai kad aiziesim dekrēta atvaļinājumā!

out there

tik vien kā teorija, iz pieredzes.

tieši skaistākie dzīves ceļojumi, nereti, sākas ar prātojumu: "vai tik es neesmu pieļāvis dzīves lielāko kļūdu?!" 

2012

ir mierīgs pirmdienas rīts, gada pēdējā diena un man beidzot ir iespēja apsēsties, apdomāties un savilkt gada bilanes, tā teikt. neatliek nekas cits, kā teikt Sinatras vārdiem: "it's been a very good year"!

šis gads, patiešām, ir bijis visaugstāko augšu un viszemāko leju gads, bet tā kopējā bilance ir neiedomājami augsta. 

esmu vairāk kā pagodināta, ka man ir bijusi iespēja strādāt BGEA, starptautiska projekta ietvaros, organizēt tik milzīgu pasākumu, komunicēt ar tik lieliem un zināmiem mūziķiem un māksliniekiem - tas ir prātam neaptverami! esmu uzsākusi patstāvīgu dzīvi, izvācoties no vecāku mājām, esmu bez bēdu izbaudījusi vasaru, atvaļinājums 5 mēnešu garumā, not bad! esmu satikusi brīnišķīgāko vīrieti, kurš mani lutina un palīdz man kļūt par labāku cilvēku... esmu patiešām laimīga! nemaz nesākot uzskaitīt mīļos draugus, kuri tik daudz ir darījuši manā labā, palīdzējuši, uzmundrinājuši, iedvesmojuši darīt trakas lietas (Agritiņ! ;)), jā, protams, esmu arī pavadījusi vairākus draugus prom uz ārzemēm, un man viņu pietrūkst, bet esmu priecīga redzēt viņus laimīgus un smaidīgus tālajās zemēs.

šogad esmu spējusi novērtēt, ka mūsu lielākā bagātība ir cilvēki un attiecības. tieši tās lietas, kas prasa vislielāko kopšanu, lai sanāktu skaisti. tāpēc arī novēlu visiem, jaunajā 2013. gadā - būt tādiem cilvēkiem, kuru dzīve un darbības iedvesmo apkārtējos un rada prieku. novēlu atrast tos mīļākos cilvēkus, kuriem veltīt uzmanību un pāri visam - mīlēt no visas sirds un būt tik pat mīlētiem!

par jauno 2013!

tik ziemīgi

mazliet

/viens no visu laiku mīļākajiem dzejoļiem

pa īstam!

nav nekā skaistāka par īstumu,

par patiesu īstenību, īstiem mirkļiem, sarunām un darbiem.

patiesas pārguruma asaras. pasprucis štengrāks vārds vai īstens. pēc brīvības noilgojies "mīlu". aizķēries un pamanīts apbrīnas skatiens. apskāviens līdz kaulam. klusums, kad vārdi ir lieki. elpa tuvības mirklī. miegs, kurš pārsteidzis filmas laikā vai tūkstošiem birstošo vārdu, kad centies aizbēgt no domām.

man tīkamāks ir īstums, tāds, kas bez eko glaunā iepakojumu un kura vairās lielais vairums.

īstums nav viegli, bet cik ļoti vairāk vērts. un tā jau saka, ka novērtējam to, kas nav nācis viegli.

pulkstenis

tu noteikti zini to sajūtu, kad no rīta pamosties, jo organisms tevi sāk buhņīt augšā, ierastajā celšanās laikā. it kā viņš zinātu (un zina jau arī), ka tev ir jāceļas, jādodas un jāizdara darāmais, lai vēlāk nebūtu citu īssavienojumu.

nu redz, šķiet, ka "laiks celties" nav vienīgais pulkstenis, kurš atrodams organisma plauktos, un pēdējā laikā, es ļoti intesīvi izjūtu tā kaitinoši skaļo tikšķēšanu. tas ir "bioloģiskais pulkstenis", laikam tā to dēvē filmās un sarunu šovos. un tā nebūt nav, ka es nevēlētos bērnus, bet nav arī tā, ka es būtu laimīgākais cilvēks pasaulē, ja man blakus jau saldi gulētu mazulis, lai gan...

katrā gadījumā, pārdomas ir par to, ka šis te, bioloģiskais pulkstenis, ir sācis jūtami tikšķēt, attiecīgi sūtot impulsus smadzenēm, kas rada domas iz sērijas "kā būtu, ja būtu", secīgi - liekot pārdomāt savas dzīves mērķus, sapņus, kurus vēl tik ļoti gribās realizēt, ceļojumus, kuros gribās aizbraukt, spontānās trakulības, kurām gribās ļauties, esot vēl bez bērniem...

katrā gadījumā, mani ļoti uzrunāja Martiņas raksts - Brīžu sajūtas, kuru iesaku izlasīt visiem, kuriem jau ir un kuri vēl tikai plāno mazuļus, arī tas lika pārdomāt cik ļoti esmu gatava (un vai vispār jelkad varēšu teikt, ka esmu) mazā brīnuma ienākšanai manā dzīvē.

iespējams, ka šīs sajūtas, vai drīzāk vēlmes(?) viļņveidīgi nāks un ies, bet lai jau tas pulkstenis tikšķ, šā vai tā, 3 paaudžu tradīciju esmu lauzusi un 24 gadu vecumā man vairs nebūs pirmdzimtā meitiņa, bet tas neliedz vēlāk radīt 3 foršus dēlēnus, bet par to jau vēlāk... :)

izdzīvot, ne izdomāt

"domātāji domās dzīvo, vēsturnieki - atmiņās", tā saka.

problēma rodas mirklī, kad abi no šiem sastopas vienā personā.

tas, it kā, būtu viss, kas man sakāms, lai gan, prātā bez mitas virpoļo domu ciklons un mutuļo atmiņu izvirdumi.

brīžiem tā vien gribas izkliegt neganto frāzi: "bet tāda esmu!", tik ko tas dos? vai atrisinās kaut ko? vai pierādīsi savu taisnību? mēs visam TĀDI esam. vai varam kooperēties, vai varam sadzīvot un izlīdzināt sakarsušo sirds ritmu skaistā ikdienā?

šķiet, tāda tā mīlestība arī ir. paņemt savu zilās krāsas bunduli un tavu dzelteno, un kopā uzjaukt skaistu zaļo. tas ir kompromiss. tā ir apziņa, ka daļa pigmenta mirst, kamēr daļa korelējas un veido ko pavisam svaigu. nolikt atmiņas par to cik zila biju es, cik spoži dzeltens likies tu, atstāt domas par lillā vai brūno, ko varēji citkārt uzjaukt un dzīvot šodienai.

mācīties, mācīties un vēlreiz mācīties, draugi.

mācīties mīlēt, spīdēt un izdzīvot šodienas domas - ne atmiņas, idzīvot skaisti, ne nomocīt.

i like turtles

Gribēju tikai pateikt, ka esmu laimīga.

Tā vienkārši, viegli un īsti laimīga. Tīk šis dzīves jaukais skurbums.

pārdomas par attiecībām

[šis gan ir krietni vecs ieraksts, bet ejot cauri vecajiem postiem, pārlasot draftā atstātās domās, šis likās tāds kā aktuāls. let it be, lai jau iet ārā, ja tik ilgi sēdējis tumšā stūrī... ]

pasaulē ir tik daudz puišu, tik daudz meiteņu. un tev ir lemts būt kopā ar vienu. tikai ar vienu. no tik daudzajiem nesliktajiem variantiem. un ar neslikto es nedomāju 'sliktāku', vienkārši citu.
tik daudz variantu, formulu, iespēju, vietu, vārdu, un tikai tev un viņam lemts būt kopā.

doesn't that leave you in awe?!